Čelsijas Mičelas vārdi:
"Viņi mēdza mani dēvēt par "ātrāko meiteni Konektikutā". Bet es nevarēju pārvarēt netaisnību.
Četrus gadus es startēju kā vidusskolas skrējēja un katru gadu iekļuvu valsts čempionātos. Bet pēdējā gadā es zaudēju četrus no štata tituliem, ko nopelnīja vīrieši, kuri identificējās kā sievietes.
Apbalvojumi tiek piešķirti uzvarētājam — parasti tas ir cilvēks ar spēcīgākajiem muskuļiem, lielāko plaušu spēku, lielāko ātrumu, nevis cilvēkam atkarībā no paša identificēšanās. Sacensību iznākumu izšķir bioloģija, nevis dzimuma identitāte. Un nekāda testosterona nomākšana nevar mainīt vīrieša iedzimtās fiziskās priekšrocības, piemēram, kaulu struktūru un muskuļu masu.
Un, lai cik ātra es arī nebūtu, es nevaru pārspēt šīs priekšrocības. Tāpat kā nevaru pārspēt netaisnību, kas viņus aizsargā.
Par to, ka to pateicu skaļi, daži mani ir nodēvējuši par sāpinātu neveiksminieci un nīdēju. Bet tam, pret ko es iebilstu, nav nekāda sakara ar naidu.
Sievietes sportistes, piemēram, es, upurē daudz, lai būtu konkurētspējīgas — nenogurstoši strādā, lai par dažām sekunžu simtdaļām uzlabotu savu personīgo rekordu, atsakās no tā, ko daudzi uzskatītu par "normālu" pusaudžu dzīvi, nepagurstoši seko līdzi tam, ko ēd, izlaiž ballītes treniņu dēļ, iet gulēt agri, lai celtos agri un atkal trenētos. Tā ir gandrīz vai karjera. Un to visu mēs darām, lai smagi strādājot, nopelnītu stipendijas vēlamajās koledžās un universitātēs.
Tas viss ir tā vērts ar apziņu, ka ir izredzes uzvarēt citas sportistes, taču ne tās, kuras bioloģiski nav sievietes. Ir demoralizējoši uzskatīt visas šīs pūles un upurus par veltīgiem mirklī, kad mēs tiekam sodītas par bioloģisko realitāti, pret ko mēs neko nevaram padarīt.
Un vairākus pēdējos gadus tas notiek vidusskolu un koledžu pilsētiņās visā Amerikā. Ar treneru un administratoru, kā arī Nacionālās koledžu vieglatlētikas asociācijas (NCAA) vadītāju atļauju daži vīrieši sportisti ir iekļuvuši sieviešu sporta komandās un spēļu laukumos. Pateicoties savām fiziskajām priekšrocībām, viņi ir ieņēmuši vērā ņemamas pozīcijas, guvuši uzvaras un iespējas, kamēr daudzas sievietes un meitenes, kas ir smagi strādājušas — bieži vien visu mūžu — paliek "aiz borta".
Kad sievietes pret to protestē — iebilstot, ka atlīdzību par visu smago darbu saņem konkurentes ar bioloģiskām priekšrocībām, kuras mēs nevaram cerēt pārvarēt, mēs tiekam apsūdzētas naidā un fanātismā. Bet jautājums ir par godīgumu. Un cilvēki, kuriem būtu jāaizstāv mūs un jāaizstāv mūsu tiesības, mūs pieviļ reizi no reizes.
Pagājušajā rudenī to izdarīja Starptautiskā Olimpiskā komiteja, kas atļāva vīriešu dzimuma sportistiem brīvāk startēt sieviešu sporta veidos. Šomēnes tā ir NCAA, kas nākusi klajā ar sarežģītu un mulsinošu direktīvu sarakstu, kas būtībā nodod šo "stafetes kociņu" atsevišķu sporta veidu pārvaldes iestādēm. Bet tad, piemēram, ASV Vieglatlētika norāda uz SOK politiku, kas savukārt norāda uz citām valsts un starptautiskām struktūrām. Stafetes kociņš vienkārši tiek dots pa apli.
Šķiet, ka ikviena vadība vēlas, lai kāds cits uzņemtos atbildību. Daudzi no viņiem ir saprotami nobijušies, ka mazākums skaļu aktīvistu gatavojas mērķēt uz viņu sporta veidu, skolu vai viņiem personīgi. Tātad viņi pamet sportistes "zem ratiem", cerot, ka mēs beidzot klusēsim un visa kņada galu galā pāries.
Ja tā notiks, sieviešu sports kļūs par pagātni.
Nav iespējams, ka sporta funkcionāri to neredz. Ja bioloģiskie vīrieši iesaistīsies sieviešu konkurencē, viņi dominēs jebkurās sacensībās. Galu galā gandrīz visi tituli, visas stipendijas un visas iespējas sacensties, nopelnīt stipendijas un atzinības, un kādu dienu varbūt pat treneri, dosies pie tiem, kam ir anatomiskās priekšrocības.
Tā ir tikai bioloģiskā realitāte, un sporta vadības apzināti uz to piever acis.
Saskaņā ar likumu sporta vadībai ir juridisks pienākums aizsargāt sportistes no šīs negodīgās rīcības, taču — tāpat kā Konektikutas skolu asociācija, kuru es un citas meitenes iesūdzējām tiesā ar mūsu advokātu starpniecību, pamatojoties uz Brīvības aliansi — to nedara. Un tas nozīmē, ka sieviešu sapņiem, sieviešu iespējām un sieviešu tiesībām vienkārši nav nozīmes.
Tas nozīmē, ka uz spēles ir likts daudz vairāk nekā skrējiens. Vai peldēšanas pasākums. Vai olimpiskais tituls. Runa ir par to, ko mēs domājam par sievietēm Amerikā (un ne tikai). Šeit ir runa par to, kas ir drošs un godīgs.
Un tā ir atbildība, ko sporta funkcionāri nevēlas pārvarēt."

21.aprīlī Limbažu vidusskolas sporta zālē valdīja azartiska gaisotne. Te savu sportisko varēšanu pierādīja 10 – 11 gadus veci basketbolisti, piedaloties treneru Kristapa Zaļupes un Jāņa Skujas organizētajās basketbola stafetēs Erasmus + programmas projekta “Restart Sport Engine in EU” jeb “Restartēt sporta dzinēju Eiropas Savienībā” ietvaros.

Pirms pāris dienām no Spānijas pilsētas Saragosas atgriezās BMX projekta “Training to Win” Latvijas komandas pārstāvji – LSIIDP projektu vadītāja Sandija Zaļupe un Valmieras Sporta skolas BMX treneris Olafs Lakučs. Saragosā tika aizvadīta 2.transnacionālā tikšanās, kurā projekta partneri - Saragosas BMX skola, Svētā Horhes Universitāte, Portugāles Riteņbraukšanas federācija, Starptautiskais izglītības un attīstības veicināšanas centrs CEIPES (Itālija), Slovākijas Riteņbraukšanas asociācija un Maltas Ielu sporta asociācija – klātienē turpināja iesākto darbu pie BMX treneru apmācību programmas izstrādes. Programma kā atvērtās izglītības resurss būs pieejama visiem BMX sporta veidā iesaistītajiem interesentiem Latvijā un visā Eiropā.

No 20. līdz 23.aprīlim daļa no projekta ”Training To Win” Latvijas komandas – vadītāja Sandija Zaļupe un BMX treneris Olafs Lakučs - dodas uz Spānijas pilsētu Zaragosu, lai tiktos ar projekta partneriem un klātienē turpinātu darbu pie BMX treneru apmācību programmas izstrādes. Šoreiz komandai nepievienosies Smiltenes Bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris Renārs Auga, bet viņa ieguldījums apmācību programmas veidošanā ir nenovērtējams.