“Atklātā stunda sportā” Latvijai bija īsts izaicinājums. Pirmkārt, joprojām notiekošās pandēmijas dēļ un nedēļu pirms šīs aktivitātes vietējās vidusskolas skolotāja, kurā bija paredzēta viena aktivitātes daļa, saslima ar Covid-19 un viena trešdaļa skolas tika izolēta. Tas ietvēra arī jaunākās klases, kas bija iekļautas mentālās sporta nodarbības aktivitātē, lai sasniegtu augstāku sportisku mērķi un lielāku šīs aktivitātes pievienoto vērtību, proti, lai panāktu 1. - 4. klašu bērnu iestāšanos vietējā sporta skolā un turpinātu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un sportu arī pēc šīs brīnišķīgās dienas. Šajā sakarā projekta komanda uzaicināja sporta skolas pārstāvi teikt ievadrunu 1. - 4.klašu bērniem un aicināt viņus iestāties Limbažu Novada sporta skolā, kas, starp citu, ir bezmaksas jebkurā no septiņiem sporta veidiem, kas pieejami šajā sporta skolā. Pēc ievadrunas sporta skolas direktore pasniedza bukletus 1. - 4. klašu bērnu klašu audzinātājiem, lai vēlāk tos nodotu pašiem bērniem, un viņi kopā ar vecākiem varētu lemt par turpmāko izvēli.

Iedvesmo olimpietis

Pēc sporta skolas direktores vārds tika dots olimpietim, kurš Pekinas Olimpiskajās spēlēs smailīšu divniekā izcīnīja 7.vietu - Kristapam Zaļupem un sporta skolotājam Kalvim Rudzītim. Olimpieša īpašais uzdevums bija iedvesmot bērnus ar savu personīgo stāstu par savu olimpisko ceļu. Tikmēr sporta skolotājs, kurš ir arī pludmales glābējs, dalījās stāstos par nepieciešamību fiziski attīstīties, lai varētu glābt ne tikai sevi, bet arī vajadzības gadījumā palīdzēt citiem cilvēkiem. Abi kungi bērnus savos stāstos iesaistīja ar piemēriem.

Sporta maģija

Tomēr pasākuma “zvaigzne” bija iluzionists, kurš tika uzaicināts, lai turpinātu iedvesmot bērnus nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, izmantojot īpašu stāstu, kas tika apvienots ar burvju trikiem, kas bērniem ārkārtīgi patika. Toms Felkers - iluzionists, arī šajā pandēmijas situācijā veicināja bērnos komandas garu, cik nu tas bija atļauts saskaņā ar skolas noteikumiem. Lai gan Toms bija diezgan ierobežots savā darbībā, viņš darīja visu iespējamo, lai iesaistītu visus bērnus: 1. - 4.klasei bija atļauts atrasties sporta zālē, bet pārējiem tikai sporta zāles tribīnēs.

Sportot dabā

Vēl viena aktivitāte atklātās sporta stundas ietvaros bija skrējiens apkārt Lielezeram visiem vecumiem, visiem līmeņiem ar dažāda garuma distancēm - 600m (60% asfalts, 40% meža taka), 1200m (40% asfalts, 60% meža taka), 6km (70% asfalts, 30% meža taka) un 14,3 km (40% asfalts, 40% zemes ceļš, 20% meža taka un koka laipas). Skriešana kā tāda ir populāra Limbažu novadā. Tāpēc piedalījās ne tikai indivīdi, bet arī ģimenes, kas skrēja kopā lēnākā ģimenes locekļa tempā - necenšoties uzvarēt, bet izbaudot skrējienu, pavadot laiku kopā svaigā gaisā.

Un pēdējais, bet ne mazsvarīgākais - visi tie, kuri bija gatavi nodarboties ar fiziskām aktivitātēm jautrā, nepiespiestā noskaņā un bez rezultāta, tika aicināti izstaigāt vai noskriet 1000 m garo meža taku gar Lielezera krastu ar 9 pieturām - vingrinājumiem, ko iespējams veikt katras pieturas vietā. Šo aktivitāti galvenokārt novērtēja gados vecāki cilvēki, jaunās māmiņas ar maziem bērniem, kuri bija vai nu vēl ratiņos, vai tikai spēra pirmos soļus.

Kopumā aktivitāte “Atklātā stunda sportā” pulcēja vairāk nekā divus simtus dalībnieku, no kuriem 115 bija 1.-4.klašu skolēni - mūsu galvenā mērķauditorija, jo projekta komandas mērķis bija ilgstoša ietekme - bērnu iestāšanās vietējā sporta skolā.

Pasākums ir iemūžināts video ŠEIT.

Erasmus+ Sports projekta "Training to Win" projekta konsorcijs beidzot rada iespēju rīkot pirmo transnacionālo sanāksmi Sangalosā, Portugālē, kā arī starptautisko semināru treneriem un BMX braucēju Baterijas testu.

Pirmās divas dienas - 6.un 7.septembris, bija paredzētas Starptautiskajam semināram treneriem un BMX braucējiem no sešām valstīm gan klātienē, gan tiešsaistē. Latviju pārstāvēja 246 treneri, kuri piedalījās un sekoja līdzi semināram tiešsaistē, un papildus 2 BMX treneri - Olafs Lakučs no Valmieras Sporta skolas un Renārs Auga no Smiltenes Bērnu un jauniešu sporta skolas, kuri piedalījās klātienes pasākumā. Kopā ar BMX treneriem Starptautiskajā seminārā piedalījās arī Latvijas komandas projektu vadītāja Sandija Zaļupe, kura tika nozīmēt par sportistu - BMX braucēju, apaļā galda moderatori. Savukārt Olafam Lakučam bija uzticēts teikt noslēguma runu, ko labi novērtēja klātienes dalībnieki, īpaši BMX braucēji - BMX pasaules nākotne.

Pēc Starptautiskā semināra sekoja pirmā projekta konsorcija transnacionālā sanāksme. Tikšanās notika nākamajās divās dienās viesnīcā "Sunlive". Galvenie šajā sanāksmē apspriestie jautājumi bija pirmais intelektuālais iznākums - Vajadzību anketa, kas tika pabeigta jūnijā, un otrais intelektuālais - Baterijas tests, kas bija gandrīz pabeigts, bet transnacionālās sanāksmes sākumā vēl turpinājās pēdējie BMX braucēju testi galvenokārt attiecībā uz laktātu pēc slodzēm. Latviju pārstāvēja divi BMX braucēji - Mārtiņš Emīls Treimanis un Dāvis Jānis Elberts, kā arī BMX treneris Renārs Auga, piedaloties visos Portugāles pasākumos, ieskaitot Baterijas testu, kur viņš darbojās kā sportists, nevis treneris. Svarīgs apspriestais jautājums bija arī projekta procesa uzraudzība un kontrole un ārkārtīgi svarīga projekta neatņemama sastāvdaļa - visu projekta rezultātu izplatīšana.

Baterijas tests deva jaunajiem sportistiem no dažādām valstīm iespēju satikties un iepazīties līdzīgi kā jauniešu mobilitātēs, ko arī veicina Erasmus+ programma. To pārstāvēja BMX braucēji no četrām no sešām projektā iesaistītajām valstīm: Latvijas, Spānijas, Portugāles un Slovākijas.

Visi trīs notikumi ir iemūžināti ŠEIT and ŠEIT.

Nav šaubu, ka sportistes ir spēcīgas. No kāpšanas augstākajos pasaules kalnos, peldēšanas bīstamos okeāna ūdeņos līdz pat 26,2 noskrietām jūdzēm ar tulznās noberztām kājām sievietes atkal un atkal ir pierādījušas, ka spēj sasniegt šķietami neiespējamus fiziskus varoņdarbus.

Bet sievietes sportistes ir ne tikai spēcīgas - viņas ir ieteikmīgas. Viņas sagrauj barjeras. Tās ar zobiem un nagiem cīnās par vienlīdzību. Sievietes ar savu pārsteidzošo sniegumu sportā ir kļuvušas par kultūras spēles noteikumu mainītājām. Tālāk minētās sievietes ir ievērojamas ar savu ieguldījumu sportā un daudzos gadījumos arī ar nepārspējamo ietekmi uz plašāku kultūru. Mēs ceram, ka, lasot šo (jāatzīst, subjektīvo) sarakstu, jūs uzzināsit par dažām sīvākajām sievietēm vēsturē, kas ir bruģējušas un turpina bruģēt ceļu sportistēm un sievietēm visur.

Šeit, bez īpašas secības, 40 visu laiku ietekmīgākās sievietes sportistes, kuras uzskaitījis Glamour.com.

Billija Džīna Kinga

Ir leģendas, un ir Billija Džīna Kinga. Amerikas tenisa čempione / līdztiesības aizstāve, kura savā karjerā uzvarēja 39 Grand Slam čempionātus, ir pelnījusi savu īpašu ietekmes kategoriju. 1973.gadā Kinga uzvarēja vēsturiskajā "Dzimumu kaujas" tenisa mačā pret pašaprakstīto šovinistu, cūku tēviņu Bobiju Rigsu. Šī uzvara lielā mērā palīdzēja paust domu, ka sievietes sportistes ir ne tikai tikpat izturīgas kā vīrieši. Tajā pašā gadā viņa organizēja sanāksmi, kā rezultātā tika izveidota Sieviešu tenisa asociācija, un draudēja boikotēt 1973.gada ASV atklāto čempionātu, ja vīriešu un sieviešu uzvarētājiem netiks samaksāts vienādi.

Ultimāts nostrādāja: vēlāk tajā pašā gadā ASV atklātais čempionāts kļuva par pirmo lielo tenisa turnīru, kas piedāvāja vienādu naudas balvu abiem dzimumiem. Kopš tā laika Kinga, kurai tagad ir 76 gadi, ir turpinājusi pārvarēt šķēršļus un attīstīt ideju par vienlīdzību. 2014.gadā viņa nodibināja Billijas Džīnas Kingas Līderības Iniciatīvu, kas veicina daudzveidīgu un iekļaujošu vadību. Un kā viena no pirmajām sportistēm, kura tika publiski izstumta, Kinga ir bijusi ilggadēja LGBTQ+ tiesību aizstāve.

Serēna Wiljamsa

Šajā leģendārās karjeras brīdī mums ir tikai viens jautājums tenisa superzvaigznei Serēnai Viljamsai: vai ir kaut kas, ko viņa nevar paveikt? Starp 38 gadus vecās sasniegumu virknes ir 23 Grand Slam vienspēļu tituli, 14 Grand Slam dubultspēļu tituli ar māsu Venusu un četras olimpiskās zelta medaļas. Decembrī Asociētā Prese viņu nosauca par desmitgades sportisti, rakstot: “Serēna Viljamsa dominēja desmitgadē gan kortā, gan diskusijās.”

Laika gaitā viņa to padarīja tikai redzamāku. Kopš Serēna 2017.gadā dzemdēja meitu Aleksu, viņa atklāti runāja par mātes spiedienu un vilšanos. 2018.gadā Viljamsa atklāja dzīvībai bīstamas komplikācijas, ar kurām viņa saskārās pēc Aleksas piedzimšanas, tādējādi palielinot izpratni par mātes mirstības krīzi, ar ko saskaras melnādainās sievietes Amerikā. Pagājušajā gadā viņa sarakstīja iespaidīgu eseju izdevumam Hārpera Bazārs, kurā cita starpā tika apspriesti notikumi, kad viņa karjeras laikā ir saskārusies ar diskrimināciju. "Īsi sakot, tas nekad nav bijis viegli," rakstīja Viljamsa, "Bet tad es iedomāju par nākamo meiteni, kas sekos pēc manis, un es ceru, ka varbūt, varbūt, mana balss viņai palīdzēs."

Junko Tabeja

Japāņu alpīniste Junko Tabeja kļuva par pirmo sievieti, kas 1975.gadā uzkāpa Everesta kalnā, un, uzkāpjot pasaules augstākajā virsotnē, sagrāva dzimumu nevienlīdzības barjeru šajā sporta veidā. Bet Tabeja, kura pirms sešiem gadiem Japānā nodibināja pirmo sieviešu kalnos kāpšanas klubu laikmetā, kad lielākā daļa šādu klubu bija tikai vīriešiem, nebija tik ļoti iespaidota. "Es nevaru saprast, kāpēc vīrieši rada tādu jezgu ap Everestu," viņa teica. "Tas ir tikai kalns."

Viņas pēdās seko vairāk sieviešu nekā jebkad agrāk. Atbilstoši Outside datiem sievietes sastādīja 20% no Everesta kalnā kāpējiem 2019.gadā. Pēc Everesta Tabeja turpināja mērot vēl daudzus citus kalnus un 1992.gadā kļuva par pirmo sievieti, kas stāvēja septiņu kalnu virsotnē, t.i., augstākajās virsotnēs septiņos kontinentos. Šī sieviešu kalnu kāpšanas pioniere nomira 2016.gadā 77 gadu vecumā pēc augstāko virsotņu sasniegšanas vairāk nekā 70 (!) valstīs.

Florence Griffita Džoinere (FloJo)

Amerikāņu superzvaigzne sprintere Florence Griffita Džoinere stadionā uzrādīja nopietnu ātrumu kā arī nevainojamu stilu ar savu rekordlielo tempu, ikoniskajiem kombinezoniem un gandrīz sešus collas garajiem nagiem. 1988.gada ASV olimpiskajos izmēģinājumos FloJo pārspēja sieviešu pasaules rekordu 100 metru distancē savā spilgtajā purpursarkanajā un zilganzaļajā tērpā, salaužot stereotipus par to, kādai vajadzētu izskatīties spēcīgai sportistei.

Viņas laiks 10,49 sekundes šajās sacensībās bija ātrāks nekā vīriešu rekordi vairākās valstīs, tostarp Īrijā, Jaunzēlandē, Norvēģijā un Turcijā. Vien dažus mēnešus vēlāk FloJo jau atkal pieteica savu vārdu, taču šoreiz jau 1988.gada Olimpisko spēļu vēstures grāmatās, izcīnot četras medaļas (trīs zelta, vienu sudraba) un uzstādot rekordus 100 un 200 metru distancēs, kas ir nepārspēti līdz pat šai dienai. FloJo nomira 1998.gadā 38 gadu vecumā, bet viņas rekordi, stils un mantojums turpina dzīvot.



Pats Samita

Vien divus gadus pēc IX sadaļas pieņemšanas 1972.gadā Pata Samita ieņēma Lēdijas Volas galvenās treneres amatu Tenesijas universitātē Knoksvilā. Tur viņa turpināja vadīt komandu līdz pārsteidzošām astoņām uzvarām Amerikas Koledžu čempionātā, ieskaitot toreiz vēl nebijušu triju čempionu titulu izcīnīšanu 1996., 1997.un 1998.gadā. 2009.gadā Samita, kas iepriekš pati bija basketbola spēlētāja un uzvarēja 1976.gada Olimpiskajās spēlēs, kļuva par pirmo vīriešu vai sieviešu Amerikas Koledžu čempionāta basketbola treneri vēsturē, kura karjerā izcīnījusi 1000 uzvaru.

Vien divus gadus vēlāk izcilajai līderei tika diagnosticēta Alcheimera slimība, bet viņa turpināja trenēt vēl vienu sezonu, vienlaikus veicot personīgu pētījumu par šo slimību. "Viņas mantojums ir ne tikai viņas basketbola spēles un trenera karjera, bet arī uzsvars uz ārstēšanos no Alcheimera slimības," saka Paula D.Velča, Floridas Universitātes Veselības un cilvēku snieguma koledžas emeritētā profesore, vēstures pētniece. Sumita nomira 2016.gadā 64 gadu vecumā. Patas Samitas fonds, kuru viņa un viņas dēls Tailers nodibināja 2011.gadā, turpina meklēt risinājumu ārstēšanai no Alcheimera slimības.

Triša Zorna

Peldētāja Triša Zorna ar savām 55 izcīnītajām medaļām (ieskaitot 41 zeltu) ir visdārgākā paralimpiete jebkad. Kopš dzimšanas akla, Zorna sāka peldēt 10 gadu vecumā un 1980.gada spēlēs iepeldēja paralimpiskajā arēnā, izcīnot septiņas zelta medaļas un uzstādot trīs pasaules rekordus. Astoņus gadus pēc tam, kad viņa aizgāja no sporta, 2012.gadā Zorna tika uzņemta Paralimpiskajā slavas zālē, kļūstot par pirmo amerikānieti, kura saņēmusi šādu godu.

Bet Zornas ietekme pārsniedz peldbaseina robežas. Līdztekus citiem darbiem viņa vadīja un palīdzēja amerikāņu militārā dienesta dalībniekiem iesaistīties paralimpiskajos sporta veidos un citās aktivitātēs kopā ar ASV peldēšanas komandu. "Es redzu cilvēkus, kuri atgriežas [no militāriem uzdevumiem] ar ievainojumiem, un tas mani patiešām iedvesmo likt viņiem novērtēt to, kas viņiem ir, un likt viņiem saprast, ka visu, kam jūs ticat, jūs varat paveikt," viņa sacīja savā uzrunā, ierakstot savu vārdu Slavas zāles vēsturē.

Aleksa Morgana

Kā viena no rezultatīvākajām vārtu guvējām ASV futbola vēsturē uzbrucēja Aleksa Morgana ir neapturams spēks gan laukumā, gan ārpus tā. 2019.gada FIFA sieviešu futbola pasaules čempionāta laikā Morgana vienā spēlē guva piecus rekordtrieciena vārtus; uzspridzināja internetu ar tējas malkošanu pēc pēdējiem gūtajiem vārtiem; un stājās pretī kritiķiem, kuri uzskatīja, ka viņas svinības ir “necienīgas”.

Bet 30 gadus vecās sievietes cīņa par paritāti gāja daudz tālāk. 2019.gada martā, kad ASV Sieviešu nacionālā futbola komanda iesniedza prasību tiesā pret ASV Futbola federāciju par apgalvojumiem par dzimumu diskrimināciju, Morganas vārds bija pirmais no 28, kas minēti sarakstā. "Mēs esam ļoti pateicīgas par to, kas mums ir, bet mēs noteikti prasām to, ko esam pelnījušas," iepriekš atzītā zvaigžņotā uzbrucēja teica Glamour. "Es ceru, ka nākamajai paaudzei būs [pilnīga vienlīdzība] - tas būs tikai godīgi."

Dara Torresa

Protams, nevar nepieminēt peldēšanas dievieti Daru Torresu. Bijusī pasaules rekordiste 50 metru brīvajā stilā sacentās satriecošās veselās piecās Olimpiskajās spēlēs, kļūstot par pirmo amerikāņu peldētāju, kura jebkad ko tādu paveikusi. Torresa ir arī vecākā peldētāja vēsturē, kura atvedusi mājās olimpisko medaļu - 2008.gada Pekinas Olimpisko spēļu laikā toreizējā 41 gadu vecā sportiste pārspēja daudz jaunākās konkurentes un ieguva trīs sudraba medaļsa.

Starp visiem šiem sasniegumiem ir grūti noticēt, ka Torresa - 12-kārtēja Olimpiskā medaļniece, jau gadiem ilgi bija nolikusi savu peldēšanas tērpu malā pirms atgriezās sportā 1999.un 2006.gadā. Taču viņas galīgā atdzimšana nebija saistīta ar medaļu. "Man tas nozīmē izmēģināt kaut ko tādu, ko neviens manā vecumā iepriekš nav darījis, un, cerams, atvērt durvis citiem sportistiem, kuri, iespējams, ir tās aizvēruši, jo viņus uzskatīja par pārāk veciem," pirms 2008.gada spēlēm Glamour teica Torresa, "Neuzstādiet saviem sapņiem vecumu!"

Nadja Komanesi

Apskatīsim perfektu desmitnieku! 14 gadu vecumā rumāņu vingrotāja Nadja Komanesi izjauca iespējamo vingrošanas definīciju, nopelnot pirmo perfekto rezultātu, kāds jebkad piešķirts Olimpiskajās spēlēs par viņas apburošo sniegumu nelīdzenajos stieņos 1976.gada Monreālas olimpisko spēļu laikā. Jaunā sportiste sacensību laikā vēl sešas reizes ieguva šo nevainojamo skaitli un kļuva par visu laiku jaunāko visaptverošo Olimpisko spēļu zelta medaļnieci, nostiprinot savu statusu kā " '76.gada Olimpisko spēļu dieviete".

Galīgā Komanesi ietekme tika atklāta caur dziesmu, kas pavadīja viņas vingrinājumu sniegumu, kas tika pārdēvēta par “Nadjas dziesmu (The Young and the Restless - tulk.no angļu val. Jauns un kustīgs)” un tā ieguva starptautisku popularitāti, 1977.gadā nopelnot Grammy balvu. 1980.gada Olimpiskajās spēlēs Nadja izcīnīja veļ divus zeltus un sudrabu, pirms "aiziešanas pensijā" 1984.gadā ar deviņām olimpiskajām medaļām kopumā.

Kopš tā laika Komanesi, kas 2001.gadā kļuva par Amerikas pilsoni, ir Starptautisko īpašo olimpisko spēļu, Muskuļu distrofijas asociācijas un Laureus Sporta Fonda direktoru padomes locekli, kā arī atbalstījusi daudzas labdarības organizācijas Rumānijā, tostarp Nadjas Komanesi bērnu slimnīcu Bukarestē.

Babe Didriksone Zahariasa

Laikmetā, kad sievietes netika mudinātas piedalīties sportā, amerikāņu olimpiete Babe Didriksone Zahariasa izcēlās ar izcilību visos sporta veidos - sākot no treka, peldēšanas, softbola un tenisa līdz beisbolam, basketbolam, boksam, golfam u.c. Pašpārliecinātā sportiste (kura savulaik New York Times teica, ka nav nevienas citas sievietes, kas “spētu konkurēt ar mani kā sportiste”) izcīnīja trīs medaļas vieglatlētikā 1932.gada olimpiskajās spēlēs.

Bet līdz ar šiem panākumiem nāca seksisms. Kāds sporta žurnālists rakstīja: “Būtu daudz labāk, ja viņa un viņai līdzīgie paliktu mājās, pievaldītos un gaidītu telefona zvana signālu,” sacīja Britanika. Neskatoties uz kritiku, Didriksone Zahariasa turpināja darīt to, ko prata vislabāk: uzvarēt. Viņa kļuva par profesionālu golferi, palīdzēja dibināt Dāmu profesionālo golfa asociāciju, iemūžināja savu vārdu vēsturē kā pirmā sieviete, kas startēja golfa turnīrā kopā ar vīriešiem, un uzvarēja 31 milzīgā turnīrā, ieskaitot vairākus pēc resnās zarnas vēža diagnosticēšanas. Didriksone Zahariasa nomira no šīs slimības 1956.gadā, bet viņas mantojums dzīvo tālāk: 2000.gadā Sports Illustrated viņu nosauca par 20.gadsimta labāko sportisti.